Kremācija un apbedījumi Eiropā

Gadsimtu laikā, Eiropā ir notikusi, nepārtraukta apbedīšanas paradumu un kremācijas evolūcija. Šīs tradīcijas atspoguļo dažādību kultūrā, reliģijā, sociālajos uzskatos par nāvi un apbedīšanu.

Kremācijas un apbedījumu vēsture Eiropā

Kremācijas un apbedīšanas vēsture Eiropā ir ļoti plaša un daudzšķautnaina. SenajāGrieķijā, apmēram 1000 gadus pirms m.ē., kremācija tika ļoti plaši pielietota. Grieķi kremācijuuzskatīja kā ļoti svarīgu karadarbības tradīciju. Tā simbolizēja vīrišķību, varonību unpatriotismu. Tas atspoguļojas tajā, ka kritušos kareivjus sadedzināja cīņas laukā, bet pīšļus, pēctam, nogādāja dzimtenē, cerimonālai apbedīšanai.

Romieši, sekojot grieķu un trojāniešu tradīcijām, arī praktizēja kremāciju, lai apbedītusavus kara varoņus. Kremācija Romā kļuva par statusa apliecināšanas simbolu. Ļoti attīstījaskolumbāriju (siena ar nišām, kur ievieto urnu ar pelniem) celtniecība un īre. Tas kļuva par ļotiienesīgu biznesu. Tomēr, ap 100 gadu m.ē., kremācija Romas impērijā, tika pārtraukta,visticamāk – kristietības izplatīšanās rezultātā. Kristieši nepieņēma kremāciju, jo asociēja to arpagānismu, un uzskatīja, ka tas traucēs pie augšāmcelšanās – miesas atkal apvienošanos ardvēseli.

Arī viduslaiku skandināvi plaši pielietoja kremāciju, uzskatot, ka tas palīdz atbrīvot garuno grēcīgās miesas, un novērš kaitējumu, kuru mirušie varētu nodarīt dzīvajiem. Pēc Islandespāriešanas kristietībā, ap 1000 gadu m.ē., kremācija Rietumeiropā kļuva par retumu līdz XIXgadsimtam, izņemot ārkārtas gadījumus, par kādu kļuva Melnais Mēris.Interese par kremāciju, Eiropā un Savienotajos Štatos, atdzima 1874.gadā, kad karalienesViktorijas ķirurgs, sers Henrijs Tomsons, publicēja savu ietekmīgo grāmatu par kremāciju. Šīkustība bija saistīta ar sekulārismu un rada atbalstu kultūras un intelektuāļu aprindās. Itālijā šīkustība bija saistīta ar masoniem un antiklerālismu, bet tai pašā laikā, šīs tēmas Britānijuneietekmēja.

Kremācijas attīstība Eiropā

19.gadsimtā Eiropā notika svarīgas kulturālas un tehnoloģiskas izmaiņas saistītas arkremāciju. Tas bija rūpnieciskās revolūcijas laiks, kad attīstījās daudz jaunu tehnoloģiju, arīkarstuma krāsnis, kuras varēja izmantot kremācijai. Tajā pašā laikā Eiropa, aizvien vairāk,nodibināja kontaktus ar Austrumu valstīm, kuru kultūrā kremācija bija ikdienišķa prakse, un tasveicināja intereses atdzimšanu par šādu ķermeņa utilizācijas metodi.20.gadsimtā, neskatoties, ka iesākumā bija milzīga pretestība, daudzas Eiropas kristīgāskonfesijas, sāka pieņemt kremāciju. Katoliskā baznīca, kura ilgus gadus ar neuzticību bijaskatījusies uz kremāciju, jo redzēja tās saknes pagānismā, 1963.gadā noņēma oficiālo aizliegumuto praktizēt. Tas arī kļuva par svarīgu soli, un izmainīja rietumu pasaules attieksmi saistībā arkremāciju.

Kremācija un apbedījumi Latvijā

Latvijā, pēc tradīcijām, aizgājēju ievieto zārkā, kuru ierokot zemē, notiek svinīga atvaduceremonija. Toties, nesenie notikumi – pandēmija, ienesa izmaiņas šajās tradīcijās.Pastiprinājāsinterese par kremāciju un arvien mazāk tika organizētas tradicionālās bēres, kurās pulcējās daudzcilvēku, lai atvadītos no aizgājēja. Pandēmijas laikā, cilvēki biežāk izvēlējās kremāciju, arsekojošu urnas apglabāšanu kapos. Šīs izmaiņas bija saistītas, ne tikai ar pandēmijasierobežojumiem, bet arī ar cilvēku materiālo stāvokli. Kaut arī izvēle par labu kremācijaiskaitliski aug, tā vēl nav kļuvusi tik populāra, kā citās valstīs.

Mūsdienu tendences

Mūsdienu pasaulē, it īpaši Eiropā, kremācija ir kļuvusi ļoti populāra. To izvēlas aizvienvairāk cilvēku, rīkojot atvadu ceremoniju. Šī tendence atspoguļo nopietnas izmaiņas vietējo tautukultūras, reliģijas un sociālajos uzskatos par nāvi, atvadām, aizlūgšanām un pēdējo ceļu.Mūsdienās kremācija ir ļoti atšķirīga no saviem vēsturiskajiem pirmsākumiem. Attīstotiesjaunām tehnoloģijām ir radītas modernas krāsnis, kur ķermenis tiek pakļauts augstastemperatūras iedarbībai. Tādā vidē, pāris stundu laikā miesa pārvēršas par nelielu, baltu pelnukaudzīti. Šis process ir ne tikai efektīvs, bet tiek uzskatīts par ekoloģiski vispieņemamāko,salīdzinājumā ar tradicionālajiem apbedījumiem.

Viens no pamatiemesliem kremācijas popularitātei ir vietu trūkums kapsētās. Tas ir īpašijūtams lielajās pilsētās un biezi apdzīvotajos reģionos. Kremācija piedāvā nelielu, kompaktuaizgājēja pēdējo atdusas vietu. No ekoloģijas viedokļa, kremācija samazina negatīvo ietekmi uzapkārtējo vidi, neaizņemot milzīgas zemes platības kapsētu vajadzībām un atbrīvojas nopotenciālajām problēmām, kas saistītas ar pīšļu trūdēšanu zemē.

Mūsdienu sabiedrībā savu ietekmi pamazām zaudē, stingrās reliģiskās un kultūrastradīcijas, kas saistītas ar apbedīšanu. Tagad, daudzās reliģijās un kultūrās, kremēšana tiek netikai pieņemta, bet to izvēlas pirmām kārtām. Tas ir saistīts ar uzskatu maiņu par nāvi, sērām unaizlūgšanām. Cilvēki izvēlas atvadu procesiju vairāk personalizētu, individuāli parādot cieņuaizgājējam.

Pēc kremācijas pīšļus ievieto urnā, kuru var apglabāt kapsētā, novietot kolumbārijā vaiglabāt mājās. Pelnus var izkaisīt vietā, kuru ir izvēlējies aizgājējs vai, kas ir nozīmīga palicējiem.Tas atļauj elastīgāk pieiet sērošanas procesam un atmiņu iemūžināšanai, dodot vietu vairākpersonīgām attiecībām un simboliskiem žestiem.

Visumā, tagadējā kremācija, atspoguļo globālās pārmaiņas attieksmē pret nāvi, aiziešanuun piedāvā noturīgākas un pieņemamākas metodes, mirušā apbedīšanai, mūsdienu pasaulē.

Kremācija Rīgā

Rīga atspoguļo mūsdienu tendences apbedījumu praksē, kur kremācija kļūst par aizvienpopulārāku izvēli. Šis process apvieno tradicionālo rituālu ar mūsdienīgām metodēm untehnoloģijām, nodrošinot cieņpilnas atvadas no aizgājēja.Šeit darbojas licenzētas krematorijas,kuras piedāvā kremācijas pakalpojumus, atbilstoši likumdošanas normām. Šīs iestādes nodrošinapienācīgu un cieņpilnu kremācijas procesu, ievērojot visus higiēnas standartus, drošību un ētiku.

Krematorijas Rīgā aprīkotas ar speciālām telpām, kur sagatavo ķermeni kremācijai. Irmorgi – mirušo uzglabāšanai un atsevišķas telpas, kur tuvinieki netraucēti var atvadīties noaizgājēja. Ir ofisi, kuros uzreiz tiek noformēti nepieciešamie dokumenti. Ļoti svarīgs aspekts irstingrā drošības sistēma un piekļuves kontrole, garantējoša konfidencialitāti un procesa drošību.Pirms kremācijas procesa, mirušā tuvinieki, aizpilda iesniegumu, kurā uzrāda aizgājējadatus un pavaddokumentus. Krematorijā tiek pieņemti drošības pasākumi, lai kremēšanasprocess netiktu apdraudēts svešķermeņu dēļ, kuri degšanas procesā var radīt nevēlamu reakciju,kā, piemēram – kardiostimulatori.

Svarīgi, ka dokumentus par kremāciju, krematorijas pie sevis glabā 75 gadus, un tikai pēctam tie tiek nodoti valsts arhīvā. Ja 45 dienu laikā, neviens pēc urnas neierodas, tad krematorijamir tiesības to apglabāt kopējā kapā, vai arī pelnus izkaisīt.

Kremācija Rīgā ir mūsdienīgs, humāns un cieņpilns atvadu process, kur tiek iekļautitradicionālie rituāli, gan jaunākās tehnoloģijas, lai pienācīgi atvadītos no aizgājēja.Šī prakse atspoguļo globālās apbedīšanas tendences, gan ekoloģijas prasības, gan mūsdienusabiedrības praktiskos aspektus.

Nobeigums

Apbedīšanas un kremācijas prakses evolūcija pasaulē, iekļaujot Latviju un citasEiropas valstis, atspoguļo dziļās izmaiņas mūsu attieksmē pret nāvi, atvadām un mirušo piemiņu.Mūsdienu kremācija, ar tās tehnoloģiskajām inovācijām un ekoloģiskajām priekšrocībām,piedāvā alternatīvu tradicionālajām apbedīšanas metodēm, kas, it īpaši, ir aktuālas kapsētuierobežoto zemes platību dēļ, kā arī pieaugošā vēlme personalizēt apbedīšanas procesu.Tāpēc, mūsdienu pasaulē, kremācija ar apglabāšanu, kļūst ne tikai par apbedīšanasvisizvēlētāko metodi, bet arī atspoguļo sabiedrības dziļi personīgās kultūras un reliģijaspārliecības. Tā ir reakcija uz mūsdienu sociālajiem un ekoloģiskajiem izaicinājumiem. Šīspraktikas turpina attīstīties, piedāvājot dažādas iespējas, kā atdot godu aizgājējam un saglabātpiemiņu nākamajām paaudzēm.